kumurot
kumurot -oju, -o, -o, pag. -oju; intrans.; sar.
1.Nedrošā, neveiklā, nevienmērīgā gaitā iet. Arī klumburot.
PiemēriPaaugās puika un kumuroja uz jūru, kur reizēm selgā bija pamanāmi kuģi.
2.Locīties, krampjaini raustīties (par cilvēkiem vai dzīvniekiem). Arī ķepuroties.
Piemēri..iznāca klajumā Inga, divos pirkstos turēdams pie čupras lauku peli, kura spārdījās un kumuroja, gribēdama izsprukt, te izstiepās taisna, it kā padodamās savam liktenim, tad no jauna taisīja gaisā visādus līkumus.
Avoti: 4. sējums