kumurot
kumurot -oju, -o, -o, pag. -oju; intrans.; sar.
1.Nedrošā, neveiklā, nevienmērīgā gaitā iet. Arī klumburot.
PiemēriPaaugās puika un kumuroja uz jūru, kur reizēm selgā bija pamanāmi kuģi.
- Paaugās puika un kumuroja uz jūru, kur reizēm selgā bija pamanāmi kuģi.
- Durvis pavērās. Viņās stāvēja milzis [liels cilvēks]. ..Aiz viņa kumuroja neliels puika.
- ..Matvejs, abus sānus nogulējis, čirkstina savu koka kāju, kumurodams pa sētsvidu.
- pārn. Cilvēks daudz žirgtāk Pa dzīvi kumuro, Ja pat satīras briesmās Neaizmirst humoru.
2.Locīties, krampjaini raustīties (par cilvēkiem vai dzīvniekiem). Arī ķepuroties.
Piemēri..iznāca klajumā Inga, divos pirkstos turēdams pie čupras lauku peli, kura spārdījās un kumuroja, gribēdama izsprukt, te izstiepās taisna, it kā padodamās savam liktenim, tad no jauna taisīja gaisā visādus līkumus.
- ..iznāca klajumā Inga, divos pirkstos turēdams pie čupras lauku peli, kura spārdījās un kumuroja, gribēdama izsprukt, te izstiepās taisna, it kā padodamās savam liktenim, tad no jauna taisīja gaisā visādus līkumus.
- Ielas malā kumuroja kāda sieviete. Tā plēsa matus un dauzīja galvu pret cieto akmens bruģi. Asinīs noplūdis, līdzās gulēja gadus piecus vecs puisēns.
Avoti: 4. sējums