kundzība
kundzība -as, s.; parasti vsk.
1.Vara, kas balstās uz (kādas tautas, šķiras u. tml.) apspiešanu, izmantošanu. Stāvoklis, kam raksturīga šāda vara.
PiemēriMuižnieku kundzība.
2.Pakļaušana (savai varai, gribai). Noteicošs stāvoklis (pār kādu).
PiemēriVīra mājās Janīna bija.. kalpone.. Svešas gribas kundzība modināja klusu protestu..
2.1.Pārāks, valdošs stāvoklis, arī liels (piemēram, skaitlisks) pārsvars.
PiemēriSmagi bija sajūtami tie garīgie izkropļojumi, kas tika ieviesti latviešu mākslā buržuāziskās ideoloģijas kundzības gados..
Avoti: 4. sējums