kundziņš
kundziņš -a, v.
1.Dem. → kungs.
2.neakt. Saimnieka, darba devēja nepieaudzis dēls.
PiemēriAuklēt kundziņu.
2.1.dsk. Saimnieka, darba devēja bērni.
PiemēriAudzināt kundziņus.
3.novec. Dižciltīgu vai turīgu aprindu cilvēku nepieaudzis dēls.
3.1.dsk. Dižciltīgu vai turīgu aprindu cilvēku bērni.
4.niev. Izlutināts, slinks vīrietis.
PiemēriVēl daudzas mātes audzina savus dēlus par kundziņiem, ko sākumā apkalpo pašas, vēlāk sievas.
5.niev. Labi ģērbies vīrietis (ar tieksmi uz pārspīlējumiem tērpā un uzvedībā).
Piemēri«Kurš tas Sīlis? Tas ar to balto elsiņu [krūtežu]? Pēc pilsētas kundziņa.»
6.niev. Vīrietis, arī zēns (parasti ar kādu nevēlamu īpašību).
Piemēri«Ak tad projām gan kundziņš?» viņa bez mazākās cienības, bet toties ar lielākām dusmām un izsmieklu saka. Un tad, pakaļ iziedama, sauc: «Mānītājs! Žuļiks!»
Stabili vārdu savienojumiApšu kundziņš.
Avoti: 4. sējums