labināt
labināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju; trans.
1.Ar laipnību, labvēlību, arī iztapību censties panākt, ka (parasti bērns vai dzīvnieks) klausa, nepretojas, kļūst padevīgs. Ar laipnību pierunāt (kādu ko darīt).
PiemēriLabināt meiteni.
- Labināt meiteni.
- «Nu, ko tu, Vernīt, dusmojies,» mīlestībā starodama, māte labināja sapīkušo dēlu.
- «Trezor, nu nerej, sunīt, nerej!» Andris čukstus labina suni..
- «Gotiņas, mīļās, esiet nu rātnas, esiet paklausīgas! Atļaujiet man jūs izslaukt..» es viņas labināju ar vismaigāko mēli..
1.1.intrans.
PiemēriViņa kaut ko runā, baras, aicina, labina, sola, draud, bet šis [dēls] tik smīn un guļ uz klona.
- Viņa kaut ko runā, baras, aicina, labina, sola, draud, bet šis [dēls] tik smīn un guļ uz klona.
- Viņš paliecās un skatījās, kur sieva klaigādama un labinādama tvarstīja govi..
Avoti: 4. sējums