laimīgs
laimīgs -ais; s. -a, -ā
laimīgi apst.
1.Tāds, kas izjūt laimi (1).
Piemēri..viņš ir celtnieks. Laimīgs cilvēks, kuram ir tāda interese par savu profesiju kā viņam!
1.2.Tāds, kad izjūt laimi (1) — par laikposmu.
PiemēriLaimīgs laiks.
2.Tāds, kas ir saistīts ar ko vēlamu, patīkamu (piemēram, par gadījumu, notikumu). Arī veiksmīgs.
PiemēriLaimīgs atradums.
Stabili vārdu savienojumiLaimīgā kārtā. Laimīgu ceļu!
2.1.Tāds, kas nav saistīts ar visnevēlamākā atgadīšanos. Tāds, kas ir beidzies bez nepatīkamām sekām.
Piemēri«Un, ja arī bijušas kādas nesaskaņas, tad tagad, spriežot pēc viņu abu [dzīvesbiedru] sejām, tās ir laimīgi likvidētas.»
2.2.Tāds, kam nav atgadījies visnevēlamākais.
PiemēriNav jau nekāda jaukuma frontē. Laimīgs, kas paliek dzīvs vai vismaz ar visiem locekļiem pāriet mājā.
3.Tāds, kas — pēc tautas ticējumiem — nes veiksmi.
PiemēriBrīžiem gribas pat apskaust tās jautri smejošās vidusskolnieces, kas, nebēdnīgi triekdamas, meklē laimīgos ceriņziedus.
Stabili vārdu savienojumiDzimis zem laimīgas zvaigznes. Laimīga roka.
Avoti: 4. sējums