laupījums
laupījums -a, v.
1.Laupot iegūtās materiālās vērtības.
Piemēri..banda ieguva tik daudz dažādu preču, ka nespēja aiznest. Atņēmuši veikala vadītājam zirgu, tie laupījumu noveda mežā un sadalīja.
- ..banda ieguva tik daudz dažādu preču, ka nespēja aiznest. Atņēmuši veikala vadītājam zirgu, tie laupījumu noveda mežā un sadalīja.
- pārn. Viņš to [zēnu] grābj taisni aiz pleca, bet gadās saķert pie cepures, un tā paliek Vanagam rokā. «Nu, pietiek arī ar to!» Vanags tālāk pakaļ vairs nedzenas, bet aiziet mierīgi.. ar savu laupījumu..
2.Dzīvnieks, ko cits dzīvnieks ir nomedījis vai medī barībai.
PiemēriĪpatnēji ir plēsēju zobi: priekšzobi nelieli, bet ilkņi ļoti spēcīgi, piemēroti laupījuma saplosīšanai.
- Īpatnēji ir plēsēju zobi: priekšzobi nelieli, bet ilkņi ļoti spēcīgi, piemēroti laupījuma saplosīšanai.
- Vēdzele ir aktīva naktīs, un laupījumam tā uzbrūk, galvenokārt vadoties pēc dzirdes, ožas un taustes..
- pārn. Špika nāsis iepletās, viņš saoda laupījumu. Māja policistam ar roku.
Stabili vārdu savienojumiKrist par laupījumu.
- Krist par laupījumu — reti Tikt nolaupītam, nonākt (kāda) varā, arī īpašumā.
Avoti: 4. sējums