laupītkārs
laupītkārs -ais; s. -a, -ā
laupītkāri apst.
1.Tāds (cilvēks), kam ir tieksme laupīt [1] (1). Tāds (cilvēks), kam ir tieksme iedzīvoties uz citu rēķina.
PiemēriLaupītkāri sirotāji.
1.1.Tāds, kurā izpaužas laupītkāre.
PiemēriLaupītkāri tīkojumi.
Avoti: 4. sējums