mīt2
mīt [mît] miju, mij, mij, pag. miju; trans.
1.novec. Mainīt1.
PiemēriMazas pilsētas centrā Atkal paceļas pēckara tirgus, Kurā leiši no Aizupes Jau sensenis mij zirgus.
- Mazas pilsētas centrā Atkal paceļas pēckara tirgus, Kurā leiši no Aizupes Jau sensenis mij zirgus.
- Gāja Kornēlija uzņēmums bija plašs, gladiatorus pārdeva un mija, iznomāja un ieķīlāja.
Stabili vārdu savienojumiMīt gredzenus.
- Mīt gredzenus — Apmainīties gredzeniem saderinoties, laulājoties.
2.Savstarpēji atbildēt, reaģēt uz darbību ar atbilstošu pretdarbību.
PiemēriMīt skatienus.
- Mīt skatienus.
- Tā mēs braucām un vārdus mijām, Rāznu pieminējām turklāt..
3.pareti Secīgi nomainīt (citam citu).
PiemēriSirds piemin to, kā aiziet gads pēc gada, Un jaunību jau vīru briedums mij.
- Sirds piemin to, kā aiziet gads pēc gada, Un jaunību jau vīru briedums mij.
Avoti: 5. sējums