manīgs
manīgs -ais; s. -a, -ā
manīgi apst.
1.Tāds, kas prot veikli izmantot apstākļus.
Piemēri«Vai dieniņ, cik tas cilvēks ir manīgs, blēdis tāds! Viņš tev bez apdoma nenieka nedarīs, bez sava labuma neskries ne par naga melnumu.»
2.Tāds, kas ir vērīgs, tāds, kas ātri ko pamana, uztver (par cilvēkiem).
Piemēri«Un tas [Straujais] jau, velns, bezgala manīgs. Nav vēl suns par lāgu iepīkstējies, - jau plinte [šautene] rokā un pie loga klāt..»
2.1.Par dzīvniekiem.
Piemēri«Un manīga gan! Tukšām rokām pieiesi vārnai uz desmit soļiem, bet ar bisi - nekad!»
2.2.Tāds, kurā izpaužas vērība, ātras uztveres spēja.
PiemēriManīga rīcība.
3.Tāds, kas ir veikls (par cilvēkiem), tāds, kas ātri, veicīgi ko dara. Izveicīgs.
PiemēriDarbos viņa manīga kā atspole, tukšu nerunās..
3.1.Veikls, ātrs (par dzīvniekiem).
PiemēriManīgas peles.
3.2.Tāds, kurā izpaužas veiklība, izveicība, ātrums (piemēram, par kustību, darbību).
PiemēriManīgas kustības.
Stabili vārdu savienojumiManīgs deguns.
Avoti: 5. sējums