manīt
manīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Uztvert ar redzi. Redzēt, saskatīt.
PiemēriDidzis šeit pazina katru stūrīti, un šīs taciņas starp kokiem - tik tikko manāmās sliedes mīkstajā sūnā, - tās bija ieminis viņš pats.
1.1.Uztvert, ievērot (kādas pazīmes, īpatnības). Arī vērot.
PiemēriTalantu nebijām nodzēruši, nemanīja pat reibuma.
2.Uztvert (parasti ar tausti, dzirdi). Arī just.
PiemēriViņš nezināja, cik ilgi bija tā stāvējis, kad manīja pieskārienu.
3.Jaust.
Piemēri..visos ģīmjos [sejās] aiz izrādītā prieka un izbrīnēšanās bij bijusi manāma vairāk vai mazāk paslēpta skaudība.
3.1.Saprast. Apzināties.
PiemēriBija sestdiena, un Leinasars manīja, ka iestāde vai vismaz daļa no tās gatavojas beigt kārtējos dienas darbus.
4.parasti 3. pers. Sajust (par dzīvniekiem).
PiemēriAiz bailēm viņš [kaķītis] nemanīja, ka no sakostās kājas tam tecēja asinis.
Stabili vārdu savienojumiLikt sevi manīt.
Avoti: 5. sējums