mantinieks

mantinieks -a, v.

mantiniece -es, dsk. ģen. -ču, s.

1.jur. Persona, kas (ko) manto₁ vai kurai ir tiesības (ko) mantot.

PiemēriMājas mantinieks.

2.Cilvēks, kas ko manto₂.

PiemēriVladimirs Ļeņins ir miris. Viņa saprāta un gribas mantinieki dzīvo.

3.Cilvēks, kas ko manto₃. Darba turpinātājs. Pēctecis.

PiemēriTradīciju mantinieks.

4.sar. Bērns (parasti jaundzimušais).

PiemēriZvanīju uz rajona slimnīcu un stāstīju, ka gaidu mantinieku, lai sūta ātrās palīdzības mašīnu.

Avoti: 5. sējums