mežonis
mežonis -ņa, v.
mežone -es, dsk. ģen. -ņu, s.
1.Cilvēks, ko nav ietekmējusi vai ir maz ietekmējusi civilizācija. Primitīvs cilvēks.
PiemēriĪstenībā tur [Kanādā] atbraucējus uzskatīja par mežoņiem, kas atvesti no kaut kādas cilvēkēdāju zemes.
- Īstenībā tur [Kanādā] atbraucējus uzskatīja par mežoņiem, kas atvesti no kaut kādas cilvēkēdāju zemes.
- ..kādā ciematā [spāņu iekarotāji] redzējuši arī tādu ainu, ka šausmās nodrebējuši, - uz uguns cepusies cilvēka gaļa, ko mežoņi bēgdami tur pametuši.
- Koncerts beidzies. Skatuvi ieņem muzikanti ar elektriskajiem pastiprinātājiem, un zāle sāk dunēt kā milzīgas mežoņu bungas.
- pārn. «Salasās [grāmatās] mazi bērni nez ko! Nu kā tu izskaties - mati vaļā, kleita slapja. Mežone kas mežone.»
2.Rupjš, nežēlīgs cilvēks. Arī barbars.
Piemēri«..sabojāt instrumentu [tīši] var tikai dziļi nekulturāls un tumšs cilvēks, mežonis.»
- «..sabojāt instrumentu [tīši] var tikai dziļi nekulturāls un tumšs cilvēks, mežonis.»
- «Jūs esat izlaiduma klase un tādi mežoņi,» sašuta klases audzinātāja..
3.novec. Cilvēks – pirmatnējās sabiedrības attīstības pirmā perioda (mežonības) pārstāvis.
Avoti: 5. sējums