mežonīgs
mežonīgs -ais; s. -a, -ā
mežonīgi apst.
1.Tāds, ko nav ietekmējusi vai ir maz ietekmējusi civilizācija (par cilvēku). Primitīvs.
PiemēriKihnu salas mežonīgais kapteinis Rīgas krogā ir nolīdzis raibu raibo internacionālo komandu..
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriArmands ir ap trīsdesmit gadiem, gaišmatis. Ilgi neskūtā bārda piešķir puisim mežonīgu izskatu.
2.Rupjš, nežēlīgs. Arī barbarisks.
PiemēriDžulis [zirgs] nevienam pat ar nopūtu nav sūdzējies par mežonīgo saimnieku, kas viņa melno, smalko ādu ar pātagu vienās vīlēs sakapājis.
2.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriBarons nežēlīgi izrēķinājies ar zemniekiem. Daudziem nodedzinātas mājas.., citi tik mežonīgi pērti ar pletnēm, ka turpat arī nomiruši.
3.Tāds, kura lielums, intensitāte ievērojami pārsniedz pierastās, parastās robežas.
PiemēriMežonīgs vējš.
3.1.apst. Ļoti, ārkārtīgi. Neciešami.
PiemēriMežonīgi skaļa mūzika.
4.Tāds, kas dzīvo savvaļā (par dzīvniekiem). Tāds, kas ir ļoti straujš, arī nikns, plēsīgs.
PiemēriJau senajā Ēģiptē antilopes bijušas pieradinātas. Tomēr spēcīgākie un produktīvākie dzīvnieki par jaunu tās izspieda - lika tām atkāpties uz mežu un stepi. Un no jauna tās kļuva mežonīgas.
4.1.Tāds, ko nav skārusi cilvēka darbība, tāds, kas ir saglabājies savā pirmatnējā izskatā, veidā (par apvidu, vietu u. tml.).
PiemēriMežonīgs biezoknis.
5.novec. Tāds, kura attīstības pakāpe atbilst mežonībai (5).
Avoti: 5. sējums