miegamice
miegamice ģen. -es, v. dat. -em, s. dat. -ei, dsk. ģen. -ču, kopdz.; sar.
1.Cilvēks, kas daudz guļ.
Piemēri..Edgaru vēl aizvien neredzēja. Tāds miegamice, - un solījās pirmais uzcelties.
2.Pasīvs, neizdarīgs cilvēks. Cilvēks, kam nav ierosmes.
Piemēri«Ja viens ir bijis miegamice un [labības] sabērtuvi nav uzcēlis, tad otrs nedrīkst būt birokrāts un vienaldzīgi noskatīties, ka valsts manta bojājas.»
Avoti: 5. sējums