mirdzināt
mirdzināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju
1.trans. Būt tādam, kam (no kā) izplatās spilgta, parasti ātri mainīga stipruma, arī īslaicīgi pārtraukta, gaisma (par priekšmetu ar gaismas avotu).
Piemēri..sarkanas signālugunis mirdzinādama, mašīna nogriezās šosejā.
1.1.Būt tādam, kam (kas) spīd, atstarojot spilgtu, parasti ātri mainīga stipruma, arī īslaicīgi pārtrauktu, gaismu.
Piemēri..veranda mirdzina stiklus.
1.2.intrans. Izplatīt spilgtu, parasti ātri mainīga stipruma, arī īslaicīgi pārtrauktu, gaismu (par gaismas avotu). Būt spilgtam, parasti ar ātri mainīgu stiprumu, arī ar īslaicīgiem pārtraukumiem (par gaismu).
Piemēri..saule mirdzināja tik neciešami, ka bija jāaizver acis.
1.3.Būt par cēloni tam, ka (kas) spilgti spīd, atstarojot, parasti ātri mainīga stipruma, arī īslaicīgi pārtrauktu, gaismu.
PiemēriIstabiņas logu mirdzina saule..
2.parasti 3. pers.; intrans.; pareti Smidzināt (par lietu). Mirgot (2).
PiemēriVakar bija mirdzinājis lietus, un āboliņš stāvēja sazaļojis, vieglu tvaiku apņemts.
2.1.trans.
Piemēri..Mazs lietutiņš mirdzina siltas lasās..
Avoti: 5. sējums