mirgot
mirgot parasti 3. pers., -o, pag. -oja; intrans.
1.Izplatīt samērā ritmiski un ātri mainīga stipruma, arī īslaicīgi pārtrauktu gaismu (par gaismas avotu). Būt ar samērā ritmiski un ātri mainīgu stiprumu (par gaismu). Arī mirdzēt.
PiemēriMirgojoša signālspuldze.
1.1.Spīdēt, atstarojot samērā ritmiski un ātri mainīga stipruma gaismu.
PiemēriUldis: Ak tu, zelta asarīti, Lēkā upē mirgojot.
1.2.Būt, parasti nevienmērīgi, spilgtam, atstarojot gaismu (par krāsu), izcelties apkaimē ar savu krāsu. Būt ļoti tīram.
PiemēriMaigais lapu zaļums mirgoja vakara saulē.
1.3.Nevienmērīgi spīdēt (acīs, skropstās u. tml.), atstarojot gaismu (par asarām).
Piemēri..asaras mirgoja skropstās..
1.4.Spīdēt, parasti nevienmērīgi, atstarojot gaismu (par acīm). Būt redzamam (par acu spīdumu).
PiemēriAcis,.. zilas un spriganas, mirgoja, uzsmaidīdamas savam līdzdejotājam.
1.5.pārn. Izpausties (parasti acīs, skatienā) — parasti par pozitīvām jūtām.
PiemēriAcīs mirgo prieks.
2.Smidzināt, parasti ar mainīgu stiprumu (par lietu).
Piemēri..rudens ir atnācis,.. laukā līņā sēņu lietus, mirgo un smidzina, sijā un raso..
Avoti: 5. sējums