muldoņa
muldoņa ģen. -as, v. dat. -am, s. dat. -ai, kopdz.; vienk.
1.Cilvēks, kas saka, runā ko bezjēdzīgu, nesakarīgu.
PiemēriCiest viņa nevarēja šo muldoņu, šo pļāpu, šo izdomātāju un meli.
- Ciest viņa nevarēja šo muldoņu, šo pļāpu, šo izdomātāju un meli.
- «Ir gan tie cilvēki muldoņas gatavie!» vecais nosodīdams grozīja galvu. «Sagudro pasakas un tad stāsta ar pilnu muti!»
- ..kamēr tas muldoņa te visiem prātus apmulsināja, krodziniekam nebija ienācis ne pliks grasis.
2.s. Bezjēdzīga, nesakarīga runāšana.
PiemēriTik droša viņa vairs nebija, skats vairījās Oskara acu. «Vai tev kas sastāstīts?» - «Nē, Zenta, es neklausos ļaužu muldoņā.»
- Tik droša viņa vairs nebija, skats vairījās Oskara acu. «Vai tev kas sastāstīts?» - «Nē, Zenta, es neklausos ļaužu muldoņā.»
- Tas ļaunākais tomēr ir viņa nemitīgie meli un muldoņa.
Avoti: 5. sējums