mulss
mulss -ais; s. -a, -ā
mulsi apst.
1.Tāds, kas mulst, pārdzīvo mulsumu.
PiemēriMulss bērns.
- Mulss bērns.
- Alberts pirmo reizi kļuvis mulss un bezspēcīgs. Klinta skūpsta karavīra plaukstas.. un zem lūpām pirmo reizi jūt paralizētās rokas nekustīgo Vēsumu.
1.1.Tāds, kurā izpaužas mulsums.
PiemēriMulss skatiens.
- Mulss skatiens.
- Mulsi pasmaidīt.
- Mulsi lūkoties apkārt.
- Bet Mišels nāk Klintai blakus. Tumsa jau ir tik dziļa, ka viņu vairs netraucē mulsais smaids, un viņš meklēt meklē kādu, ar ko parunāties.
- Putenis [karavīrs], kā parasti, kad viņu uzslavēja, kautrēdamies sarka un mulsi smaidīja.
- Nācējs tuvojās. Tas bija jau klāt un, Agnesi ieraudzījis, mulsi apstājās, laikam nevarēdams izšķirties, vai iet tālāk.., vai uzrunāt, vismaz pasveicināt.
1.2.Neizteikts, neskaidri jaušams (parasti par emocionālu stāvokli).
PiemēriKad abu [jauniešu] skatieni nejauši sastapās, meitenes acīs pavīdēja mulss biklums, un viņa žigli aizgrieza galvu.
- Kad abu [jauniešu] skatieni nejauši sastapās, meitenes acīs pavīdēja mulss biklums, un viņa žigli aizgrieza galvu.
- Ārijas kustībās droši vien bija daudz kā teatrāla un aprēķināta, kad tā pievēra sava dzīvokļa durvis un.. it kā pārsteigumā un mulsā priekā palika pie sliekšņa.
- ..Asja ir dzīves netaisnības izjutusi līdz sirds dzīlēm un ir pat it kā mulsā neziņā, kāpēc viņai tās jānes.
Avoti: 5. sējums