mulst
mulst mulstu, mulsti, mulst, pag. mulsu; intrans.
1.Zaudēt (parasti daļēji) domāšanas skaidrību, orientēšanās vai mērķtiecīgas rīcības spēju. Pārsteigumā nezināt, kā rīkoties.
PiemēriNeziņā mulst.
- Neziņā mulst.
- Mulst aiz bailēm.
- Kad mani izsauca pie tāfeles izrēķināt uzdevumu,.. es stomījos un mulsu, jaukdama skaitļus.
- Anitra kļuvusi gluži citāda nekā agrāk... Ojārs zina, ka ar viņu vairs nevar ķircināties. Anitras klātbūtnē viņš tagad mulst un bieži zaudē sarunas pavedienu.
- Agnese mulsa, nezinādama, ko atbildēt, - runāt patiesību vai izlāpīties ar pieklājības frāzēm.
- pārn. Un puķes, no miega uztrauktas, mulst.. Un uz lapu spilveniem atpakaļ gulst..
1.1.Justies neērti, nedroši. Kautrēties (2).
PiemēriPar bailīgu viņu nevarēja saukt, bija kluss un kautrīgs, svešos ļaudīs labprāt nerādījās un par katru nieku sarka un mulsa kā meitene.
- Par bailīgu viņu nevarēja saukt, bija kluss un kautrīgs, svešos ļaudīs labprāt nerādījās un par katru nieku sarka un mulsa kā meitene.
- Visas acis raudzījās līgavā un līgavainī, un, tāpat kā bija kādreiz mulsuši viņu tēvi un mātes, arī viņi samulsa zem šiem pētījošiem.. skatieniem.
1.2.pārn. Kļūt nenoteiktam, neskaidram, nedrošam (piemēram, par psihisku stāvokli, arī darbību).
PiemēriIzlūka prāts mulsa. «Vai tikai akla pārskatīšanās? Zaļā raķete kremļa pagalmā, ko tas nozīmē?»
- Izlūka prāts mulsa. «Vai tikai akla pārskatīšanās? Zaļā raķete kremļa pagalmā, ko tas nozīmē?»
- ..Vēlreiz es tevi vārdā saukšu, Lai tumšie spēki tevī mulst..
Avoti: 5. sējums