mundrums
mundrums -a, v.; parasti vsk.
Vispārināta īpašība → mundrs, šīs īpašības konkrēta izpausme.
PiemēriRadīt mundrumu.
- Radīt mundrumu.
- Mundruma sajūta.
- Elza norīvējās ar aukstu ūdeni. Vēsā pieskaršanās uzdzina priecīgu mundrumu.
- Vēlā vakarā Rūdis lēni velkas pa lielceļu uz māju. Viss viņa mundrums un spēks tam izsīcis rudzu lauka smagajos kūļos..
- ..viņš ierunājās gurdā balsī, veltīgi cenzdamies piedot tai mundruma pieskaņu.
Avoti: 5. sējums