murgot
murgot -oju, -o, -o, pag. -oju; intrans.
1.Nesakarīgi, neskaidri runāt nesamaņā.
Piemēri«Tas gan laikam bija toreiz, kad murgoji [karsonī],» sacīja Marčs. «Runā, runā - bet nekā nevar saprast.»
1.1.Runāt miegā.
PiemēriDrīz jau dežurants viens pats ir - krāsnī ogles jauc. Miegā murgo daži, runā, cīņas vārdus sauc.
2.Redzēt mokošus, nomācošus sapņus.
PiemēriBeidzot viņš [Ojārs] iegrima miegā, smagā kā svins, un nejēdzīgi murgoja: Bārda [direktors] mācās virsū, vicināja milzīgu dūri un kliedza.. Ojārs laidās mukt - pāri ciņainām pļavām un celmainām ganībām..
3.Runāt ko neloģisku, arī nepieņemamu.
Piemēri«..Viņš tevi mīlēja, tas saimniekdēliņš, bet vecā saimniece aizliedza viņam tevi precēt? Viņam bija jāņem bagāta sieva, vai ne?» - «Beidz murgot, Nelda, ko tu esi saklausījusies?»
Avoti: 5. sējums