murgot
murgot -oju, -o, -o, pag. -oju; intrans.
1.Nesakarīgi, neskaidri runāt nesamaņā.
Piemēri«Tas gan laikam bija toreiz, kad murgoji [karsonī],» sacīja Marčs. «Runā, runā - bet nekā nevar saprast.»
- «Tas gan laikam bija toreiz, kad murgoji [karsonī],» sacīja Marčs. «Runā, runā - bet nekā nevar saprast.»
- Kad Antra pamodās, viņa dzirdēja, ka Artūrs murgo. Viņa piecēlās, iededza gaismu un uzlika roku uz viņa pieres. Tā dega kā ugunīs.
1.1.Runāt miegā.
PiemēriDrīz jau dežurants viens pats ir - krāsnī ogles jauc. Miegā murgo daži, runā, cīņas vārdus sauc.
- Drīz jau dežurants viens pats ir - krāsnī ogles jauc. Miegā murgo daži, runā, cīņas vārdus sauc.
- Dažreiz viņš pa miegam murgoja. Viņam rādījās ļauni sapņi.
- Nakti [zēns] murgoja, cēlās gultiņā sēdus un kaut ko nesaprotamu runāja..
2.Redzēt mokošus, nomācošus sapņus.
PiemēriBeidzot viņš [Ojārs] iegrima miegā, smagā kā svins, un nejēdzīgi murgoja: Bārda [direktors] mācās virsū, vicināja milzīgu dūri un kliedza.. Ojārs laidās mukt - pāri ciņainām pļavām un celmainām ganībām..
- Beidzot viņš [Ojārs] iegrima miegā, smagā kā svins, un nejēdzīgi murgoja: Bārda [direktors] mācās virsū, vicināja milzīgu dūri un kliedza.. Ojārs laidās mukt - pāri ciņainām pļavām un celmainām ganībām..
- Naktīs murgoju, un murgi ir neparasti, neizstāstāmi; visgrūtākajos brīžos tajos nav ne seju, nedz priekšmetu, nekā no apkārt redzamās pasaules - ņirb dīvaini punkti un apļi..
- Kā sasalis puisis stāvēja viņas [meitas] priekšā. Kas te notika? Vai tie ļaudis te ākstījās? Vai viņš bij traks palicis? Jeb vai viņš murgoja?...
3.Runāt ko neloģisku, arī nepieņemamu.
Piemēri«..Viņš tevi mīlēja, tas saimniekdēliņš, bet vecā saimniece aizliedza viņam tevi precēt? Viņam bija jāņem bagāta sieva, vai ne?» - «Beidz murgot, Nelda, ko tu esi saklausījusies?»
- «..Viņš tevi mīlēja, tas saimniekdēliņš, bet vecā saimniece aizliedza viņam tevi precēt? Viņam bija jāņem bagāta sieva, vai ne?» - «Beidz murgot, Nelda, ko tu esi saklausījusies?»
Avoti: 5. sējums