mutīgs
mutīgs -ais; s. -a, -ā
mutīgi apst.; sar.
Runīgs, pļāpīgs.
PiemēriMarta bija paēdusi vakariņas un noklausījās mutīgās Annas nostāstā. Kad Anna beidza, tad viņa iebilda: «Proti gan tu stāstīt, tīri kā no grāmatas!»
- Marta bija paēdusi vakariņas un noklausījās mutīgās Annas nostāstā. Kad Anna beidza, tad viņa iebilda: «Proti gan tu stāstīt, tīri kā no grāmatas!»
- «Varen mutīgs tas jaunais milicis, bet citādi liekas tīri lāga puisis,» nospriež mans tēvs.
- Gandrīz katrā mājā sastapsi tādu dūšīgu, mutīgu un par savu taisnību pārliecinātu sievu, kas ar darbiem apdzīs un ar mēli aizrunās ne vienu vien vīrieša cilvēku.
Avoti: 5. sējums