Latviešu literārās valodas vārdnīca
85 581 šķirklis
muļķība
muļķība -as, s.
1.parasti vsk. Vispārināta īpašība → muļķīgs1, šīs īpašības konkrēta izpausme.
Piemēri..kļuva žēl puiša, kaut gan reizē sanāca arī dusmas par tik pārmērīgu naivitāti, kas jau robežojās ar muļķību.
2.Izturēšanās, rīcība, runa, kurā izpaužas nepietiekami attīstīts, arī nepietiekami aktivizēts prāts.
PiemēriUznāca brīži, kad Ansim Gulbim likās, ka ir tīrā muļķība rūpēties, lai lasītāju rokās nonāk labas grāmatas. Vai šādas grāmatas kāds gaidīja?
2.1.Izteikums, doma, uzskats u. tml., kura saturā izpaužas nepietiekami attīstīta, arī nepietiekami aktivizēta prāta darbība, īpašības.
PiemēriRunāt muļķības.
3.Nenozīmīgs apstāklis. Blēņas, nieks.
Piemēri..kļūst arvien grūtāk nospēlēt jaunu puiku lomas. Ne tāpēc, ka pats būtu vai justos vecs, kas par muļķībām, - bet es viņus īsti nesaprotu.
Avoti: 5. sējums