muļķība
muļķība -as, s.
1.parasti vsk. Vispārināta īpašība → muļķīgs1, šīs īpašības konkrēta izpausme.
Piemēri..kļuva žēl puiša, kaut gan reizē sanāca arī dusmas par tik pārmērīgu naivitāti, kas jau robežojās ar muļķību.
- ..kļuva žēl puiša, kaut gan reizē sanāca arī dusmas par tik pārmērīgu naivitāti, kas jau robežojās ar muļķību.
- Pavērtu muti, kā apjukuma un muļķības simbols viņš stāv Maldai pretī..
- Tavu muļķību! Rakņāties pa motoru un nepārbaudīt, vai jel maz benzīns ir!
2.Izturēšanās, rīcība, runa, kurā izpaužas nepietiekami attīstīts, arī nepietiekami aktivizēts prāts.
PiemēriUznāca brīži, kad Ansim Gulbim likās, ka ir tīrā muļķība rūpēties, lai lasītāju rokās nonāk labas grāmatas. Vai šādas grāmatas kāds gaidīja?
- Uznāca brīži, kad Ansim Gulbim likās, ka ir tīrā muļķība rūpēties, lai lasītāju rokās nonāk labas grāmatas. Vai šādas grāmatas kāds gaidīja?
- Tagad rādīties būtu pēdējā muļķība. Lai runā ar Annu. Gan tad vēlāk uzzinās, kas un kā.
- ..Bieži cilvēks pēc slavas tīko, Blēdās, melo un muļķības dara..
2.1.Izteikums, doma, uzskats u. tml., kura saturā izpaužas nepietiekami attīstīta, arī nepietiekami aktivizēta prāta darbība, īpašības.
PiemēriRunāt muļķības.
- Runāt muļķības.
- Rakstīt muļķības.
- Vajadzīgs taču iegansts pārdomāšanai, lai jautātājam neatbildētu ar acīm redzamu muļķību.
- ..labāk šķita klusēt nekā gvelzt simtreiz teiktas un dzirdētas muļķības.
- Kristīne: Tev mūždien tikai muļķības tai galvā, vecais ķēms. Domā, es neredzu: glūn uz jauniem skuķiem kā...
3.Nenozīmīgs apstāklis. Blēņas, nieks.
Piemēri..kļūst arvien grūtāk nospēlēt jaunu puiku lomas. Ne tāpēc, ka pats būtu vai justos vecs, kas par muļķībām, - bet es viņus īsti nesaprotu.
- ..kļūst arvien grūtāk nospēlēt jaunu puiku lomas. Ne tāpēc, ka pats būtu vai justos vecs, kas par muļķībām, - bet es viņus īsti nesaprotu.
- «Paņemšu līdzi arī šļirces ar ampulām pret čūsku kodieniem.» - «Muļķības! Vai tad nu tik traki būs!»
Avoti: 5. sējums