māņticīgs
māņticīgs -ais; s. -a, -ā
māņticīgi apst.
1.Tāds, kas tic, ka parādības, notikumi ir pārdabisku spēku izpausmes.
PiemēriMāņticīgs cilvēks.
1.1.Saistīts ar māņticību, tai raksturīgs.
PiemēriVienatne apņēma viņu neredzami, blīvi un smacējoši kā ūdens, iesveļot sakāpinātu, māņticīgu pārliecību, ka Ērikas [sievas] tuvums, tikai tās klātbūtne vien spētu ko grozīt notikušajā..
Avoti: 5. sējums