māņticīgs
māņticīgs -ais; s. -a, -ā
māņticīgi apst.
1.Tāds, kas tic, ka parādības, notikumi ir pārdabisku spēku izpausmes.
PiemēriMāņticīgs cilvēks.
- Māņticīgs cilvēks.
- ..izputējušās ģimenes drūmais liktenis atbaida katru, kas šeit [mājā] varētu apmesties uz dzīvi. Zvīņenieki, kā viss ļaužu vairums, ir mazliet māņticīgi..
- Sapnī es redzēju, ka visas [vijoles] stīgas notrūkušas... Es neesmu māņticīgs, bet tas ko nozīmē.
- Tā no velna duča neizkulties. Māte bija māņticīga un ar četrpadsmito bērnu domāja labot nelaimīgo skaitli, bet dievs to nav gribējis.
1.1.Saistīts ar māņticību, tai raksturīgs.
PiemēriVienatne apņēma viņu neredzami, blīvi un smacējoši kā ūdens, iesveļot sakāpinātu, māņticīgu pārliecību, ka Ērikas [sievas] tuvums, tikai tās klātbūtne vien spētu ko grozīt notikušajā..
- Vienatne apņēma viņu neredzami, blīvi un smacējoši kā ūdens, iesveļot sakāpinātu, māņticīgu pārliecību, ka Ērikas [sievas] tuvums, tikai tās klātbūtne vien spētu ko grozīt notikušajā..
Avoti: 5. sējums