neapmierinātība
neapmierinātība -as, s.; parasti vsk.
1.Izjūta, negatīvs pārdzīvojums, emocionāls stāvoklis, ko izraisa nepiepildītas tieksmes, vajadzības, vēlēšanās.
PiemēriViņa [rakstnieka] uzdevums bija rakstīt tautai lielus, vajadzīgus darbus, bet.. no šī darba bija paveikta tikai nenozīmīga daļa. Tāpēc auga neapmierinātība. Un truls niknums par greizi nodzīvotu dzīvi.
- Viņa [rakstnieka] uzdevums bija rakstīt tautai lielus, vajadzīgus darbus, bet.. no šī darba bija paveikta tikai nenozīmīga daļa. Tāpēc auga neapmierinātība. Un truls niknums par greizi nodzīvotu dzīvi.
- Neapmierinātas vajadzības izraisa tieksmi tās apmierināt. Neapmierinātība var būt dažāda, vairāk vai mazāk apzināta.
- Un tūlīt [stadiona] tribīnēs radās neapmierinātība. Ja ko rāda, tad vajag parādīt līdz galam.
2.Negatīva attieksme, arī protests (parasti pret ko nevēlamu).
PiemēriPircēji bieži vien izsaka neapmierinātību ar Liepājas kartonāžas fabrikas produkciju.
- Pircēji bieži vien izsaka neapmierinātību ar Liepājas kartonāžas fabrikas produkciju.
- Amerikāņu jaunatne asi un dedzīgi izsaka savu neapmierinātību ar to sociālo iekārtu, kurā tai jādzīvo.
- Sabiedrībā bija sakustējušies spēki, kas nīda reakcijas laika klusumu un pieticību. Vajadzēja rast izpausmes veidu šai neapmierinātībai..
Avoti: 5. sējums