nekaunība
nekaunība -as, s.
1.parasti vsk. Negatīva rakstura īpašība, kam raksturīgs kauna, smalkjūtības trūkums.
PiemēriGuntis, pamaza auguma zēns.. un tādu kā vienmēr netīru seju, kur dīvainā kārtā sadzīvo divas gluži pretējas rakstura īpašības - maigs gļēvums un rūdīta nekaunība.
- Guntis, pamaza auguma zēns.. un tādu kā vienmēr netīru seju, kur dīvainā kārtā sadzīvo divas gluži pretējas rakstura īpašības - maigs gļēvums un rūdīta nekaunība.
- Apmulsušais pasažieris gribēja sākt pukoties par mūslaiku bērnu nekaunību, kuri iedrošinās mācīt pieaugušos..
- Pietika ar enerģiju.. un labu gribu, kas, savienota ar nepieciešamo dozu nekaunības, spēja pacelt vienkāršo intendantu par armijas dvēseļu ganu.
2.Nesmalkjūtīga, izaicinoša, aizvainojoša izturēšanās, rīcība, runa.
PiemēriTā jau ir nekaunība - no pašu vidus celt uzņēmumam neslavu, nemaz neaprunājoties ar viņa vadītāju.
- Tā jau ir nekaunība - no pašu vidus celt uzņēmumam neslavu, nemaz neaprunājoties ar viņa vadītāju.
- «Ceļš taču nostrādāts pieklājīgi,» pa pusei lielīdamies, pa pusei vaicājot, Jēkabsons turpināja. Tā bija nekaunība - ceļš izskatījās uz mata tāds pats kā līdz šim.
- Pārsteigums, izbailes un dusmas Inā cīnījās ar ziņkārību. Vai viņa tika apvainota vai pagodināta? Katrā ziņā no Alfredo puses tā bija kārtējā nekaunība.
Avoti: 5. sējums