nemanot
nemanot
1.Nol. divd. → manīt.
2.apst. Tā, ka nepamana, neievēro.
PiemēriSūrst piere un vaigi, tie nemanot iedegusi.
- Sūrst piere un vaigi, tie nemanot iedegusi.
- Kamēr.. vīri tā trieca,.. nemanot piezagās vakars.
- Kad satumsa, abi izgāja laukā un pastaigājās mājas tuvumā. Tīri nemanot Leinasars bija saņēmis Brigitas roku..
Avoti: 5. sējums