Latviešu literārās valodas vārdnīca
85 581 šķirklis
nemanot
nemanot
1.Nol. divd. → manīt.
2.apst. Tā, ka nepamana, neievēro.
PiemēriSūrst piere un vaigi, tie nemanot iedegusi.
Avoti: 5. sējums