nepateicīgs
nepateicīgs -ais; s. -a, -ā
nepateicīgi apst.
1.Tāds, kas neizjūt, neizrāda pateicību (piemēram, par kādu pakalpojumu).
PiemēriNepateicīgi audžubērni.
- Nepateicīgi audžubērni.
- Tagad Kroders gaidīja, lai Osis revanšējas un izvirza viņu par savu vietnieku. Bet Osis bija nepateicīgs. Viņš.. par savu vietnieku ieteica Andersonu.
1.1.Tāds, kurā izpaužas šāda īpašība.
PiemēriIzturēties nepateicīgi.
- Izturēties nepateicīgi.
2.Tāds, par ko negūst pateicību, atzinību, tāds, kas neatlīdzina ieguldītās pūles, spēkus, zināšanas, neizraisa gandarījumu (parasti par darbu).
PiemēriNepateicīgs amats.
- Nepateicīgs amats.
- «Nē, trenera darbs mani nevilina. Varbūt ne gluži tāpēc, ka nepateicīgs. Audzina, māca, nežēlo arī savu brīvo laiku, taču beigās daudzi aiziet pusceļā, ne paldies nepateikuši.»
- Tāds [skolotāja] darbs, tāds mūžs - arvienu steidzīgs.. Bez gala grūts un nepateicīgs..
- Nepateicīga nodarbošanās - publišķi apspriest jūtas, kas nepakļaujas prāta spriedumam..
3.Tāds, kas neveicina, nesekmē (kā) norisi, attīstību.
PiemēriNepateicīga vide bērnu garīgajai attīstībai.
- Nepateicīga vide bērnu garīgajai attīstībai.
- Nepateicīgi apstākļi gaumes izkopšanai.
Avoti: 5. sējums