nepateicīgs
nepateicīgs -ais; s. -a, -ā
nepateicīgi apst.
1.Tāds, kas neizjūt, neizrāda pateicību (piemēram, par kādu pakalpojumu).
PiemēriNepateicīgi audžubērni.
1.1.Tāds, kurā izpaužas šāda īpašība.
PiemēriIzturēties nepateicīgi.
2.Tāds, par ko negūst pateicību, atzinību, tāds, kas neatlīdzina ieguldītās pūles, spēkus, zināšanas, neizraisa gandarījumu (parasti par darbu).
PiemēriNepateicīgs amats.
3.Tāds, kas neveicina, nesekmē (kā) norisi, attīstību.
PiemēriNepateicīga vide bērnu garīgajai attīstībai.
Avoti: 5. sējums