neprāts
neprāts -a, v.; parasti vsk.
1.Psihisks stāvoklis, kam raksturīga nespēja saprātīgi izturēties, rīkoties, runāt, spriest.
PiemēriApinis nopūtās. «Ne karš, ne nelaimes gadījums nav vainīgi,» viņš sacīja. «Vainīgs ir cilvēka neprāts, acumirklīgs aptumsums smadzenēs ..»
- Apinis nopūtās. «Ne karš, ne nelaimes gadījums nav vainīgi,» viņš sacīja. «Vainīgs ir cilvēka neprāts, acumirklīgs aptumsums smadzenēs ..»
- Apziņa, ka viņš gļēvi bēg, dedzināja tam kāju pēdas, taču baiļu neprāts rāva uz priekšu.
- pārn. Ar katru nervu es jutu skaļruņa mēmo klusēšanu, aiz kuras slēpās tumsa un pieci zvejnieki, pakļauti rēcošās jūras neprātam.
1.1.Bezjēdzīga rīcība, absurds.
PiemēriUzsākt kauju ar milzīgo.. armiju būtu neprāts, apgalvoja virspavēlnieks.
- Uzsākt kauju ar milzīgo.. armiju būtu neprāts, apgalvoja virspavēlnieks.
- ..izdot visu iekrāto naudu būtu neprāts..
2.Stipru psihiskās darbības traucējumu kopums.
PiemēriTe es uzzināju, ka Valdis nošauts. Pēc kapitulācijas izejot brīvē, es esot bijusi tuvu neprātam.
- Te es uzzināju, ka Valdis nošauts. Pēc kapitulācijas izejot brīvē, es esot bijusi tuvu neprātam.
3.Pārgalvība, pārdrošība.
PiemēriJautrs un nebēdnīgs līdz neprātam, Ričs pāris stundās bez acīm redzama iemesla varēja ieslīgt bezcerīgā apātijā.
- Jautrs un nebēdnīgs līdz neprātam, Ričs pāris stundās bez acīm redzama iemesla varēja ieslīgt bezcerīgā apātijā.
Avoti: 5. sējums