neprātis
neprātis -ša, v.
neprāte -es, dsk. ģen. -šu, s.
1.Cilvēks, kas izturas, rīkojas, runā nepārdomāti, pretēji prāta apsvērumiem.
PiemēriNovakarē šad un tad satika pa automobilim. Pieradušie zirgi baidījās tikai tad, kad kāds neprātis visā sparā drāzās garām.
2.Cilvēks, kam ir stipri psihiskās darbības traucējumi.
PiemēriViņš pēkšņi sāka jaukt [dejas] soļus, garā vietā lika īso, pusapgriezienā grīļojās un raustīja partneri kā pēdējais neprātis.
3.Pārdrošs, pārgalvīgs cilvēks.
PiemēriLai tur kā - Vai par karstgalvi sauc, Vai par galīgu neprāti saukā, - Tādu brīžu gadā nav daudz, Kas no čaumalas dzen tevi laukā.
Avoti: 5. sējums