neprātis
neprātis -ša, v.
neprāte -es, dsk. ģen. -šu, s.
1.Cilvēks, kas izturas, rīkojas, runā nepārdomāti, pretēji prāta apsvērumiem.
PiemēriNovakarē šad un tad satika pa automobilim. Pieradušie zirgi baidījās tikai tad, kad kāds neprātis visā sparā drāzās garām.
- Novakarē šad un tad satika pa automobilim. Pieradušie zirgi baidījās tikai tad, kad kāds neprātis visā sparā drāzās garām.
- pārn. Un tu, rītausma, neļauj celties neprātim vējam un dauzīt zarus gar sienām..
2.Cilvēks, kam ir stipri psihiskās darbības traucējumi.
PiemēriViņš pēkšņi sāka jaukt [dejas] soļus, garā vietā lika īso, pusapgriezienā grīļojās un raustīja partneri kā pēdējais neprātis.
- sal. Viņš pēkšņi sāka jaukt [dejas] soļus, garā vietā lika īso, pusapgriezienā grīļojās un raustīja partneri kā pēdējais neprātis.
3.Pārdrošs, pārgalvīgs cilvēks.
PiemēriLai tur kā - Vai par karstgalvi sauc, Vai par galīgu neprāti saukā, - Tādu brīžu gadā nav daudz, Kas no čaumalas dzen tevi laukā.
- Lai tur kā - Vai par karstgalvi sauc, Vai par galīgu neprāti saukā, - Tādu brīžu gadā nav daudz, Kas no čaumalas dzen tevi laukā.
- ..noskaidrojās, ka kņadā iejaucies Kaugurmuižas stārasts un tad daži neprāši gribējuši arī viņu pārmācīt..
Avoti: 5. sējums