neviļus
neviļus apst.
1.Pēkšņi, negaidīti.
PiemēriNeviļus iekliegties.
- Neviļus iekliegties.
- Tēvs bridi skatās dēlā kā brīnumā. Neviļus viņam pasprūk smiekls.
- Velga bija jau pie dārza stūra, kad negaidot atskanēja paskaļas sieviešu balsis. Kāda nosauca viņas uzvārdu. Meitene neviļus apstājās.
- Visas sarunas bija neviļus apstājušās.
- ..viņa neviļus, varbūt pati nemaz to nemanīdama, atcerējās daudz ko no savas dzīves.
1.1.Nejauši, negribēti.
PiemēriNeviļus apgāzt puķu vāzi.
- Neviļus apgāzt puķu vāzi.
- Neviļus sasist roku.
- Nezinu, vai tas notika tīši vai netīši, bet es apmaldījos.. un neviļus iegāju kādā citā gaitenī.
- Neviļus pieskārusies apaļā galda virsmai, viņa instinktīvi samanīja putekļu kārtu.
- Pār lūpām gluži neviļus izlauzās nopūta.
Avoti: 5. sējums