nošņākt
nošņākt -šņācu, -šņāc, -šņāc, pag. -šņācu
2.trans. Ar dusmām, apslapētā balsi noteikt, pateikt. Nošņākties (2).
Piemēri«Dievs tēvs, ko lai mēs tagad darām?» - «Klusu,» Mētra nošņāca.
- «Dievs tēvs, ko lai mēs tagad darām?» - «Klusu,» Mētra nošņāca.
- ..lūpu uzmetusi, viņa ne reizi nepaskatījās Oļģertā, bet vairākkārt nošņāca kodīgas piezīmes..
- «Piesargies tu man!» Osiene nošņāca caur sakostiem zobiem.
3.parasti 3. pers.; intrans. Īsu brīdi, vienu reizi radīt šņācošu troksni (par priekšmetiem, ierīcēm u. tml.). Nošņākties (3).
PiemēriNošņāca pneimatiskās bremzes..
- Nošņāca pneimatiskās bremzes..
3.1.Par priekšmetiem, kas virzās gaisā.
PiemēriGaisā nošņāc akmens.
- Gaisā nošņāc akmens.
- Gaisā nošņāc mīnas..
4.parasti 3. pers.; intrans. Ar šņākoņu virzīties un pabeigt virzīties gar (ko), pār (ko).
PiemēriSaceldams putekļu mākoni, man cieši garām nošņāca Zims [automobilis].
- Saceldams putekļu mākoni, man cieši garām nošņāca Zims [automobilis].
- Arī Kāpām priekšā ar skaudru kaucienu ielas stūrī ietriecās granāta. Šķēpeles nošņāca pāri galvai.
5.intrans.; sar. Nogulēt miegā, arī nosnaust (visu laikposmu).
PiemēriBoriss palika guļot, nošņāca visu priekšpusdienu.
- Boriss palika guļot, nošņāca visu priekšpusdienu.
- ..Ēvaldam prātā ir tikai nāra, uz kuras viņš atgulsies un bez bēdu vēl pāris stundu nošņāks.
Avoti: 5. sējums