noblese
noblese -es, s.; parasti vsk.
Smalkums, cēlums (uzvedībā, izturēšanās veidā).
PiemēriNebūs lieki pieminēt viņa [mākslinieka] neviltoti atraisīto inteliģenci, noblesi, izcilo šarmu, ar ko viņš uzveic apstākļu pretestību gan audzināšanas darbā, gan mākslinieku sabiedrībā.
- Nebūs lieki pieminēt viņa [mākslinieka] neviltoti atraisīto inteliģenci, noblesi, izcilo šarmu, ar ko viņš uzveic apstākļu pretestību gan audzināšanas darbā, gan mākslinieku sabiedrībā.
- «..laipni izturēties pret cilvēku, ko mīl, var arī ļauna un negodīga sieviete, bet būt laipnai pret nemīlamu, tas jau prasa gara noblesi un savaldību.»
- Edītei [lugas tēlam] bija ārēja noblese, bet iepuvusi cilvēciskā būtība.
Avoti: 5. sējums