nobraucīt
nobraucīt -brauku, -brauki, -brauka, pag. -braucīju; trans.
1.Braukot atdalīt nost.
PiemēriViņa gāza [zirgam] ar garu vicu, kurai galā pat lapas nebij nobraucītas.
1.1.Braukot (ko), atdalīt nost (no tā).
PiemēriNobraucīt bērza zaru.
2.Noberzēt (ar plaukstu, parasti kādu ķermeņa daļu).
PiemēriVecmāmuļa ceļas kājās, savus stīvos ceļus nobraucīdama.
2.1.Novilkt (parasti roku gar ko).
PiemēriViņi atceras negulētās naktis, nobrauka gar sāniem vēl nesadzijušās plaukstas..
2.2.Braukot (gar ko, pa ko), notīrīt.
PiemēriSievietes nobraucīja ar kartupeļu mizām nosmērētās rokas priekšautos..
3.Noglaudīt (parasti savu bārdu, ūsas).
Piemēri«Cik tad maksā?» saimniece apvaicājās paklusu. «Seši rubļi!» Brīviņš tāpat atteica un pasmaidīdams nobraucīja bārdu.
4.Velkot (parasti vairākkārt ar plaukstu), novirzīt uz leju (apģērba gabalu). Velkot (pa ko vairākkārt ar plaukstu), padarīt (to) gludu vai gludāku.
PiemēriKājās zābaki, bikses pārmauktas stulmiem pāri - vai nu tās par šaurām, vai stulmi par platiem, bet labi nestāvēja, ejot kāpa augšā un neglīti sakrokojās locītavās. Sētsvidū neviena nepamanījis, noliecās un žigli nobraucīja, kā pienākas.
Avoti: 5. sējums