nobrukt
nobrukt parasti 3. pers., -brūk, pag. -bruka; intrans.
1.Atdaloties nost (no kā), nokrist, nogāzties. Nogrūt.
PiemēriGar stāvo, nobrukušo Gaujas krastu veda šaura taciņa.
2.sar. Noslīdēt (par ko pietiekami nenostiprinātu, piemēram, par apģērba gabalu).
PiemēriNobrukuši zeķe.
Avoti: 5. sējums