nobrukt
nobrukt parasti 3. pers., -brūk, pag. -bruka; intrans.
1.Atdaloties nost (no kā), nokrist, nogāzties. Nogrūt.
PiemēriGar stāvo, nobrukušo Gaujas krastu veda šaura taciņa.
- Gar stāvo, nobrukušo Gaujas krastu veda šaura taciņa.
- Šā dārza aku apņēma augsts pelēku laukakmeņu mūris. Viejis stūris tam bija sašķobījies, daži akmeņi nobrukuši.
- ..krasta krauja, viļņu apgrauzta, gabalu pa gabalam nobrūk jūrā..
2.sar. Noslīdēt (par ko pietiekami nenostiprinātu, piemēram, par apģērba gabalu).
PiemēriNobrukuši zeķe.
- Nobrukuši zeķe.
- Merkis saraustīja uz leju nobrukušās bikses..
- Frickalns uzlocīja nobrukušās virskrekla piedurknes..
- ..zirgs strauji pacēla galvu. Zemu nobrukušās jsakas atslīdēja atpakaļ parastajā vietā..
Avoti: 5. sējums