noburkšķēt
noburkšķēt -burkšķu, -burkšķi, -burkšķ, pag. -burkšķēju
noburkšēt -burkšu, -burkši, -burkš, pag. -burkšēju; retāk
1.parasti 3. pers.; intrans. Īsu brīdi, vienu reizi burkšķēt.
Piemēri..nogājis lejā [naudas pods], ka noburkšķējis vien.
- ..nogājis lejā [naudas pods], ka noburkšķējis vien.
2.trans.; sar. Neapmierināti, īgni, paskali nomurmināt.
PiemēriKas to lai zina, ko viņš izlasa manā sejā, bet, brīdi padomājis, noburkšķ: «Viens nulle tavā labā.»
- Kas to lai zina, ko viņš izlasa manā sejā, bet, brīdi padomājis, noburkšķ: «Viens nulle tavā labā.»
- «Esmu slikta sarunu biedrene. Nemāku ar cilvēkiem brīvi un nepiespiesti sarunāties. Bet jūs ēdiet!» - «Paldies!» Konrāds noburkšķēja ar pilnu muti.
- «Tā kā vecais rītu pat ir prom uz nabagmāju!» viņš stingri nosauca pakaļ. «Tas istabas kakts man pašam vajadzīgs.» Pumpurs noburkšēja kaut ko pretī, ko pats laikam nesaprata.
Avoti: 5. sējums