nodarīt
nodarīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Izraisīt ar savu izturēšanos, rīcību, runu (ko nevēlamu, ļaunu). Izdarīt (kādam pārestību).
PiemēriNodarīt kādam sāpes.
Stabili vārdu savienojumiNodarīt (arī padarīt) gauži. Nodarīt pāri.
1.1.Ar savu izturēšanos izraisīt (ko nevēlamu) — par dzīvniekiem.
PiemēriVilks (suns) zina, ko nodarījis.
1.2.Radīt bojājumu.
PiemēriMiglas Augusta dampis [lokomobile] arī stāvēja dīkā, tam esot vācieši skrūvi sadauzījuši un vēl šādas tādas vainas nodarījuši.
2.parasti 3. pers. Būt par cēloni tam, ka rodas (kas nevēlams, parasti zaudējums) — par parādībām dabā.
PiemēriSalnas nodara zaudējumus dārzkopjiem.
2.1.Par parādībām sabiedrībā.
Piemēri«Ak, tas karš, tas karš, kādu postu tas nodara cilvēkiem!...»
3.novec. Padarīt, paveikt (darbu, darbību). Izdarīt (1).
PiemēriLaid, māmiņa, talkā mani, Talkā laba dzīvošana: Pulks druvā, pulks pļavā - Drīz darbiņu nodarīja.
3.1.Izgatavot, pagatavot.
Piemēri«Vīzīšu, bērniņ, neesmu nodarījis tādēļ, ka biju drusciņ apslinkojies..» [Saka vectēvs.]
Avoti: 5. sējums