nokārties
nokārties -karos, -karies, -karas, pag. -kāros; refl.
1.parasti 3. pers. Būt brīvi vērstam, stiepties, arī noliekties ar nepiestiprināto daļu uz leju (no kurienes, pār ko, līdz kurienei u. tml.).
PiemēriNokārušās ūsas.
1.1.Būt tādam, kas ir brīvi, arī slābani izstiepts, vērsts, arī noliekts uz leju (no kurienes, pār ko, līdz kurienei) — parasti par locekļiem, galvu.
PiemēriViņš atkal sašļuka, viņa skatiens apdzisa, rokas gurdi nokārās gar sāniem.
1.2.parasti divd. formā: nokāries Būt bez nepieciešamā sprieguma un noslīdēt uz lēļu (par ķermeņa daļām, parasti par ādu, muskuļiem).
PiemēriVīrs vēl augumā spēcīgs, bet viss viņā tāds sašļucis.. Vaigi nokārušies..
2.Piekārt, uzkārt sev (vairākus vai daudzus priekšmetus).
PiemēriNokārties ar rotas lietām.
3.parasti 3. pers. Spēcīgi raujoties saitē, važā, aizžņaugt sev kaklu un aiziet bojā.
PiemēriGarā saitē govs var nokārties.
Avoti: 5. sējums