nomaitāt
nomaitāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju; trans.; sar.
1.Nonāvēt (cilvēku vai dzīvnieku).
PiemēriSieviete iekliedzās: «Ansi! Ansi! Viņi [gūstītāji] tūlīt būs klāt un tevi nomaitās manu acu priekšā.»
1.1.Iznīcināt (augus).
PiemēriToreiz, kad viņš nomaitāja mirti, mamma viņam uzcirta ar siksnu.
1.2.Panākt, būt par cēloni, ka (kas) nespēj normāli funkcionēt.
Piemēri«Redzi, Induli, ja tev nomaitātu roku vai ietriektu lodi kājā, nezin cik daudz tu lauzītu galvu, vai to izdarījis kāds labprātīgi vai tāpēc, ka ķeizars vai Hitlers viņu uz to spiedis.»
Avoti: 5. sējums