nomaitāt
nomaitāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju; trans.; sar.
1.Nonāvēt (cilvēku vai dzīvnieku).
PiemēriSieviete iekliedzās: «Ansi! Ansi! Viņi [gūstītāji] tūlīt būs klāt un tevi nomaitās manu acu priekšā.»
- Sieviete iekliedzās: «Ansi! Ansi! Viņi [gūstītāji] tūlīt būs klāt un tevi nomaitās manu acu priekšā.»
- ..Es lācim bedri raku, Lai var viņu nomaitāt.
- pārn. Guna: Liec manim [man] sadegt - pašu patiesību Nemūžam nespēsi tu nomaitāt!
1.1.Iznīcināt (augus).
PiemēriToreiz, kad viņš nomaitāja mirti, mamma viņam uzcirta ar siksnu.
- Toreiz, kad viņš nomaitāja mirti, mamma viņam uzcirta ar siksnu.
- «Redzi, Jurīt, cik daudz koku te [kara laikā] nomaitāts.»
1.2.Panākt, būt par cēloni, ka (kas) nespēj normāli funkcionēt.
Piemēri«Redzi, Induli, ja tev nomaitātu roku vai ietriektu lodi kājā, nezin cik daudz tu lauzītu galvu, vai to izdarījis kāds labprātīgi vai tāpēc, ka ķeizars vai Hitlers viņu uz to spiedis.»
- «Redzi, Induli, ja tev nomaitātu roku vai ietriektu lodi kājā, nezin cik daudz tu lauzītu galvu, vai to izdarījis kāds labprātīgi vai tāpēc, ka ķeizars vai Hitlers viņu uz to spiedis.»
Avoti: 5. sējums