nomocīties
nomocīties -mokos, -mokies, -mokās, arī -mocos, -mocies, -mocās, pag. -mocījos; refl.
1.Ilgāku laika, arī visu laikposmu ļoti mocīties (parasti līdz nogurumam, spēku izsīkumam). Arī nopūlēties.
PiemēriNomocīties visu dienu smagā darbā.
- Nomocīties visu dienu smagā darbā.
- Man viss iet pa kaklu pa galvu... Pēdējās dienās esmu galīgi nomocījies. Meistaram nav viegla dzīve.
- ..viņi abi, nomocījušies līdz nāvei, turējās pie peldošā koka gabala un neviens nezināja, vai šī saruna nav pēdējā viņu mūžā.
- Bet braukšana neveicās. Zirgi nomocījās, un viņu sasvīdušās muguras garoja saulē.
- Dažs visu mūžu nomocās Sev mantas kaudzēm raust..
1.1.Ilgāku laiku, arī visu laikposmu ļoti mocīties (ar sāpēm, slimību, nogurumu u. tml.).
PiemēriNomocīties visu nakti ar zobu sāpēm.
- Nomocīties visu nakti ar zobu sāpēm.
- Eduardam Veidenbaumam, ar klepu nomokoties un klīstot pa Kalāču lielās mājas istabām, ļoti pietrūka grāmatu, pietrūka žurnālu un avīžu..
1.2.Ilgāku laiku, arī visu laikposmu ļoti mocīties, pārdzīvojot ko, domājot par ko u. tml.
PiemēriNomocīties ar šaubām un pretrunām sevī.
- Nomocīties ar šaubām un pretrunām sevī.
- Nomocīties ar aizdomām.
- Visu dienu grūtām un sarežģītām domām nomocījies, viņš ar pirmo nomidzi iegrimst nejaukos murgos.
- Sirds lai tumšās sāpēs velti nenomokās..
Avoti: 5. sējums