nomīt1
nomīt [nomĩt] -minu, -min, -min, pag. -minu
1.trans. Ilgāku laiku, daudz minot (uz kā), sabojāt, iznīcināt (to).
PiemēriPie upes.. bijusi pļaviņa, kuras īpašniece vienumēr sodījusies, ka vasarnieki nominot viņai zāli.
1.1.Ilgāku laiku, daudz minot (uz kā), saplacināt, noblīvēt (to).
Piemēri..nokrauts un nomīts tā, ka piliens tur [siena kaudzē] nelīdīs iekšā.
1.2.Minot nodzēst (uguni, ko degošu).
PiemēriNomīt degošo sērkociņu.
2.trans. Uzminot virsū, ievainot, arī nonāvēt.
PiemēriCūka nominusi cālēnu.
3.trans. Valkājot nodeldēt, nošķiebt (parasti apavu papēžus).
Piemēri..viens papēdis [zābakam] nomīts šķībs, tomēr tas bij pavisam cits apavs nekā vīzes.
4.trans. Minot nospiest uz leju (piemēram, pedāli, paminu).
PiemēriNomīt paminu.
5.intrans.; pareti Sperot soli, nolikt kāju (garām, sānis u. tml.).
PiemēriTikai retām vietām vēl sliežu zīmes var saskatīt ceļā. Zirgs lāgu lāgiem nomin sāņus un saklūp grāvī.
Avoti: 5. sējums