norunāt
norunāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju
1.trans. Runāt un pabeigt runāt (piemēram, runu).
PiemēriTo visu ņiprais večuks norunāja tik veicīgi, ka viņa straujā, raiti plūstošā valoda mazliet atgādināja dzīvespriecīga tetera sparīgo rubināšanu.
1.1.intrans.
PiemēriKad nodziedāts un norunāts, zārku ieceļ vāģos..
2.intrans. Runāt (visu laikposmu) un pabeigt runāt.
PiemēriReizēm Purvītis iekaisa runās par mākslu un varēja norunāt par to no pusdienas līdz vakaram..
3.trans. Sarunā vienoties (ko darīt, par ko).
PiemēriNorunāt iet ciemos.
Avoti: 5. sējums