nostenēties
nostenēties -stenos, -stenies, -stenas, pag. -stenējos; refl.
1.Īsu brīdi, vienu reizi stenēt.
PiemēriMasts gāzās kā nopļauts, trāpīdams Dāvja plecu. Dāvis nostenējās, ar veselo roku rausdams no acīm izsprāgušās asaras.
- Masts gāzās kā nopļauts, trāpīdams Dāvja plecu. Dāvis nostenējās, ar veselo roku rausdams no acīm izsprāgušās asaras.
- Jēriņam [vīrietim] uzlēja uz galvas ezera ūdeni, apslacīja krūtis. Vēl pēc īsa brītiņa viņš nostenējās, pasita labo roku gaisā un atvēra acis.
- Dzīvnieks [suns] paplēta muti, atlieca galvu, nostenējās, bet rējiena nebija.
2.Stenot noteikt, pateikt.
Piemēri«Ai, zirdziņ! Cik tev tā prātiņa! Lauķim lauķa valoda!» nostenas lēnīgais un griež Lauci mājupceļā.
- «Ai, zirdziņ! Cik tev tā prātiņa! Lauķim lauķa valoda!» nostenas lēnīgais un griež Lauci mājupceļā.
- Ik reizes, kad baigi noplaiksnījās zibens, slotu vecis sarāvās un tikai, pērkonam nokļūstot, nostenējās: «..ko tik mēs ēdīsim, kas tikai būs, ja šitāda nelaime...»
3.Ilgāku laiku, arī visu laikposmu daudz stenēt.
PiemēriSlimnieks nostenējies visu nakti.
- Slimnieks nostenējies visu nakti.
Avoti: 5. sējums