notvīkt
notvīkt -tvīkstu, -tvīksti, -tvīkst, pag. -tvīku; intrans.
1.Nosarkt.
PiemēriNotvīkt aiz kauna.
- Notvīkt aiz kauna.
- ..viņš sajūt, ka notvīkst, apjūk par savu piesārtumu un sasarkst vēl stiprāk.
- ..viņam patīk stāvēt un noskatīties uz glītās kasieres veiklajām rokām, cirtaino galvu un mazliet notvīkušo seju.
- Jūs, jaunās meitenes, jūs, meža rozes svaigas - Ar acīm spriganām, ar notvīkušiem vaigiem..
2.Pārkarst, izslāpt karstumā, tveicē.
PiemēriŠķiet - vēsu avotu tu atradis Un nu tam pretī liecies notvīcis.
- Šķiet - vēsu avotu tu atradis Un nu tam pretī liecies notvīcis.
- pārn. Viss dabā kā notvīcis un noguris.
Avoti: 5. sējums