novājēt
novājēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; intrans.
Kļūt vājam, vai vājākam (par cilvēkiem vai dzīvniekiem, to ķermeni, ķermeņa daļām).
PiemēriNovājēt aiz bada.
- Novājēt aiz bada.
- Novājēt no bēdām.
- Slimojot novājēt.
- Novājējusi seja.
- No bezmiega naktīm, no domu spraiguma, no morāliem pārdzīvojumiem viņš bija novājējis, zem acīm ēnoja zili loki.
- Bērsons ievēroja, ka Egles sejā krunkas kļuvušas dziļas un degunā it kā izcēlies kupris. Tā tas ir, ja cilvēks novājē.
- ..nevar lopus turēt ar sausu sienu un pāris runkuļiem.. Novājēs, apraus pienu..
Avoti: 5. sējums