pārtraukt1
pārtraukt -traucu, -trauc, -trauc, pag. -traucu; trans.
1.Pēkšņi pārstāt, neturpināt (ko darīt, veikt).
PiemēriViens, divi, trīs, četri - Viņš pārtrauca skaitīšanu un atkal klausījās. Tad viņš sāka no gala.
1.1.Panākt, ka (darbība, process, arī stāvoklis) pēkšņi izbeidzas, neturpinās, netiek turpināts. Būt par cēloni tam, ka (darbība, process, arī stāvoklis) pēkšņi izbeidzas, neturpinās.
PiemēriNiklāva runas plūdus saīdzis pārtrauca kapteinis Sieksta.
1.2.Būt par cēloni tam, ka pēkšņi izbeidzas (dzīvība, mūžs).
PiemēriPārtraukt dzīvības norises.
1.3.Panākt, būt par cēloni, ka (klusēšana, klusums) pēkšņi izbeidzas, neturpinās.
PiemēriPārtraukt meža klusumu.
2.Pēkšņi iesaistoties sarunā, panākt, ka (kāds) neturpina runāt, nepabeidz ko pateikt.
PiemēriJūlijs nepabeidz, jo tēvs viņu strupi pārtrauc: «Ko tu man vārdo zobus!»
2.1.Ar savu izturēšanos, rīcību, runu panākt, ka (kāds) pēkšņi vairs nedara, neveic ko. Būt par cēloni tam, ka (kāds) pēkšņi vairs nedara, neveic ko.
Piemēri«Tev, tevi sauc pie telefona...» - «Kas tad nu atkal,» Ansis Dziesma ņurd un rūpīgi ieliek raibos rakstos austu grāmatzīmi tajā grāmatas vietā, kur viņš nupat pārtraukts.
3.Veidot (ko) ar atstarpi, atstarpēm, arī ar starplaikiem. Atrasties, būt novietotam ar atstarpi, atstarpēm tā, ka starp tām atrodas kas cits.
PiemēriPasvītrot tekstu ar pārtrauktu līniju.
Avoti: 6-1. sējums