pīkstēt
pīkstēt pīkstu, pīksti, pīkst, pag. pīkstēju; intrans.
1.parasti 3. pers. Radīt augstas, parasti stieptas, raksturīgas balss skaņas (par nelieliem dzīvniekiem). Atskanēt šādām skaņām.
PiemēriMazie kaķēni visi bija saspiedušies čupiņā, žēli pīkstēja bez mātes un visu laiku līda viens zem otra.
1.1.Radīt augstu, parasti stieptu, skaņu (piemēram, par ierīcēm, iekārtām). Atskanēt šādai skaņai.
PiemēriTelefons nepārtraukti pīkstēja kā slazdā iekritusi pele.
2.Runāt vai dziedāt, retāk smieties sīkā, smalkā balsī.
PiemēriKarpām šausmīgi patīk joki, bet viņš ir pakurls, un tādēļ dialogā ar Ščastļivcevu viņš reaģē tikai uz to, ko var saklausīt, un tad smej pīkstēdams.
2.1.trans.
PiemēriViņš pat nekad nebārās, uzkliegt vispār nespēja. Rīkle nebija tā iekārtota. Tikai pīkstēja tādu peles pīkstienu, un, kad netika kaut kas izdarīts pa prātam, šajos pīkstienos varēja saklausīt izmisumu un asaras.
3.sar. Činkstēt1.
PiemēriAizskrēja [Andrs] un uzkāpa klētsaugšā, istabā gulēšana vairs nebij, tur tas mazais šūpulī pīkstēja.
4.sar. Činkstēt2.
PiemēriAstoņus gadus vecs Ansis sāka iet tēvam līdzi jūrā. Kad vētrā kļuva baigi, kad skaudrajā launadzī sala, kad, sāļā ūdens saēsti, sāka sūrstēt pirksti, Ansis pīkstēja, bet tēvs smīnēja. Un Ansis iemācījās nepīkstēt.
4.1.trans.
Piemēri«Mājās gribu!» pīkst Mārīte. «Paņemiet mazo pie rokas!» komandē māmiņa.
Stabili vārdu savienojumiNedrīkstēt (arī neiedrošināties) (ne) pīkstēt.
Avoti: 6-2. sējums