paņirbēt
paņirbēt parasti 3. pers., -ņirb, pag. -ņirbēja
paņirbt parasti 3. pers., -ņirb, pag. -ņirba; intrans.
1.Īsu brīdi ņirbēt (piemēram, par gaismu, gaismas avotu).
PiemēriUgunis paņirbēja.
- Ugunis paņirbēja.
- Debesu kupolā paņirb pirmās zvaigznes.
- pārn. Šķelmīgs prieks paņirb viņas acīs..
- pārn. Pāvils pieiet pie klavierēm, paņirb kāds motīvs, ko pārtrauc doma..
1.1.Uz īsu brīdi parādīties, kļūt redzamam, ļoti strauji šķietami pavirzīties (par to, kam lielā ātrumā virzās garām).
Piemēri..šur tur gar logu stenderēm paņirba bikla vērotāja galva..
- ..šur tur gar logu stenderēm paņirba bikla vērotāja galva..
- ..drūzmā paņirbēja.. mana drauga Frida rūtainā žokejnīca..
- ..paņirb mežmalā vizbules zieds. Bet apstāties nav vaļas.
2.Ļoti strauji pakustēties šurp turp.
PiemēriAdāmadatas paņirb pirkstos.
- Adāmadatas paņirb pirkstos.
3.Pakņudēt, arī patrīsēt.
Avoti: 6-1. sējums